"Mēs visi varam vairāk, nekā domājam"

Pieredzē par dalību aktīvās rehabilitācijas nometnē dalās fizioterapeite Anete Važa

Nesen man bija iespēja piedalīties nedēļu ilgā starptautiskā aktīvās rehabilitācijas nometnē Norvēģijā, Katru gadu vasarā rīko turienes specializētā klīnika. Aktīvā rehabilitācija ir solis pēc medicīniskās rehabilitācijas, tā ir iespēja atgūt pārliecību par sevi, apgūt jaunas prasmes un saprast, ka dzīve ar funkcionēšanas traucējumiem neapstājas, bet turpinās, iespējams, pat vēl pilnvērtīgāk un krāsaināk. Nometnes dalībniekiem nedēļas garumā ir iespēja ne tikai izmēģināt dažādus sporta veidus, bet arī pārvarēt savas bailes un iemācīties kā pieveikt kādu ikdienas šķērsli, pārvietojoties ratiņkrēslā.

Šajā nometnē piedalās cilvēki, kas salīdzinoši nesen guvuši traumu, gan arī dalībnieki, kuri jau vairākus gadus dzīvo ar savām funkcionēšanas izmaiņām. Uz nometni viņi brauc, lai atjaunotu zināšanas, atsvaidzinātu prasmes un atgūtu pārliecību par sevi. Viņi  pārliecinošāk apzinās , ka ratiņkrēsls nav ierobežojums, tas ir pārvietošanās līdzeklis, un ir svarīgi iemācīties to lietot pilnvērtīgi.

Nometnē bija dalībnieki, mentori (cilvēki ar līdzīgu pieredzi, kas šobrīd jau paši māca citus) un arī mēs — tā sauktie staigājošie līderi. Mēs palīdzējām praktiskajās situācijās, piemēram, pārsēšanās, drošība sporta aktivitātēs, atbalsts ikdienas vajadzībās. Vienlaikus bijām klāt pilnīgi visur — no peldēšanas baseinā līdz sēdvolejbolam, boksam un loka šaušanai.

Dienas bija pārsteidzoši piesātinātas, piemēram: regbijs, handbols ratiņkrēslā, spēks un līdzsvars, transfēru prasmes (pārsēšanās uz gultu, zemi, augstiem krēsliem) un "basic training" — treniņi ar ķermeņa svaru un pielāgotiem rīkiem ratiņkrēslā.

Piedzīvojām arī pilsētas izbraucienu. Metro iekāpšana ar 27 dalībniekiem ratiņkrēslos bija izaicinājums, jo bija lielas spraugas starp platformu un vilcienu, augsti pakāpieni. Bet mēs to paveicām. Tur, kur mēs redzam tikai “nelielu slieksni”, kādam tas ir reāls šķērslis. Šie brīži liek domāt citādāk — tie liek patiesi saprast, cik būtiskas ir ikdienas prasmes, vide un apkartējo izpratne.

Viena dalībnieku grupa devās uz skeitparku — jā, ar ratiņkrēslu pa rampām! Otra — izbraucienā ar laivu. Viss tika nodrošināts tā, lai arī cilvēks ratiņkrēslā justos droši. Pēc aktivitātēm — kopīgs pikniks dabā. Visi kopā, bez atstumtības vai žēlošanas. Ja kādam kas neizdodas, atrodas cits risinājums.

Vēl viens spilgts piedzīvojums notika blakus mūsu dzīvesvietai — tā bija kā neliela "olimpiskā ciemata" tipa teritorija, kur bija gan viesnīca, gan sporta laukumi. Tur varēja izmēģināt visdažādākos pielāgotos velosipēdus — ar roku piedziņu, kāju, pat kombinētus modeļus dažādiem ķermeņa segmentiem. Bija iespēja izmēģināt kaut ko līdzīgu distanču slēpošanai jeb pooling, kur ar īpašām nūjām dalībnieks stumjas uz priekšu. Tas prasa spēku un līdzsvaru, bet arī to var darīt.

Cilvēkiem ar funkcionēšanas tracējumiem  bija iespēju robežāa pielāgota infrastruktūra un modernas tehnoloģijas. Cilvēki, kas brauc ar saviem auto, iebrauc tajos ar pacēlājiem, vada busiņus, organizē savu dzīvi tā, kā daudzi no mums nemaz neiedomājas. Un tad es pieķeru sevi domājam: “Man šodien negribas iet ārā.” Bet viņi? Viņi katru dienu ceļas,trenējas un dara.

Pēdējā dienā viens no mentoriem man jautāja:
"Kas tev šajā nedēļā bija tas galvenais highlights?"
Tajā brīdī galvā bija tik daudz domu, ka nevarēju atbildēt, teicu, ka visa nedēļā ir spilgta. Bet vēlāk es sapratu un vairāk nonācu pie atziņas, ka mums visiem ir limiti, bet mums tie ir jāpaplašina. Push your limits!

Mēs bieži dzīvojam savā komforta zonā, meklējot ērtības, bet, kad esi iemācījies ko jaunu, arī tas kļūst par daļu no tavas komforta zonas, mums tā ir nemitīgi jāpaplašina

Galvā man tagad ir tik daudz ideju, ko varētu darīt šeit, Latvijā. Mūsu cilvēki arī to var. Viņi ir spējīgi. Mums vienkārši ir jādod viņiem iespēja. Jo viņi ir tieši tādi paši kā mēs — viņi vienkārši pārvietojas citādāk.